Ar bērnu smiekliem

Dievs nav viņš,

un Dievs nav viņa,

Dievs nav arī pasaciņa,

Dievs nav latviet’s,

Dievs nav kriev’s,

Dievs nav resns, 

Dievs nav tievs,

Dievs nav sācies,

Dievs nav beidzies,

bet, ja tu tik ļoti steidzies,

teikšu (sēdēdams uz ciņa):

Dievu sajūt sirdsapziņa.

 

Dievs ir tas,

kāpēc zāle aug,

Dievs ir tas,

ka tev ir brālis,

tas, kāpēc aiz nakts ir diena,

tas, ka neesi tu viena,

tas, ka mums ir īsti labi

tikai tad, kad esam abi,

tas, ka gliemezim ir čaula

un, ka koki vēlāk prausli,

tas, ka sāp, un tas, ka pāries,

tas, kāpēc tu nepieskāries,

tam, kas atnāks savā laikā

un tev būs vajadzīgs ai, kā!

 

Tas, kāpēc tev reizēm ļoti,

tas, kāpēc tu nesaproti,

tas, kāpēc viss notiek tikai tā

nav vainas ermoņikai,

spēlmanis nav resns, tievs,

spēlmanis nav latviet’s kriev’s,

tas, k ā p ē c  i r latviet’s kriev’s,-

arī tas ir

tas pats Dievs.

/Viks “Aiz stūra”/

Dzejolis no mazās māsas grāmatas :)

Pirms pastaigas mežā

Egle

Mežs šalkoja ar tumšām žūžām,

Es galvu piekļāvu pie tavām krūtīm.

Bet egle teica, nopūzdamās grūti:

– Vai paliks tā? – Es atbildēju:

                                                          – Mūžam.-

Zem viņas zaru tumšām žūžām

Es dziļi ieskatījos tavās acīs:

Vai tās man kādreiz patiesību sacīs?

Tu novērsies. Un egle šalkoja:

                                                             – Nemūžam.-

Tad cauri meža tumšām žūžām

Mēs tālāk klusēdami gājām,

Pie egles šīs nekad vairs neapstājām, –

Bet viņas šalku atcerēšos mūžam.

/Mirdza Ķempe “Savāda dvēsele”/

Tāds gaišums un “Jurītis”

Tāds gaišums tikai ļoti retam rudenim.

Tāds gaišums man nav bijis vēl līdz šim.

Ne ziemas bail, ne arī tumsa kaiš.

Jau pašā sajūtā ir kaut kas gaišs.

Kā balti dvieļi – liedagi pār jūru.

Es eju krastu šo jau reizi kuru,

Un viss ir gaismā balts un sudrabots.

Es nezinu, par ko man tas ir dots.

/Imants Ziedonis/

____

Jēkaba Dimitera dokumentāla filma “Jurītis”

“Glezno viņš kā bērns. Un visbiežāk – savus sapņus. Tajos rādās tikai baznīcas, greznas mājiņas, upītes un pa kādam džipam. Gleznās un sapņos viņš ir laimīgs un mēs priecājamies kopā ar viņu, jo ļoti maz taču ir to, kurus izdodas izraut no plēsīgās īstenības nagiem. Mēs palīdzam viņam sapņot arī nomodā”.  /Kaspars Dimiters/