Es atceros nakti un to vietu kalnā, kur mana dvēsele atvērās Bezgalīgajam. Tā bija vētraina divu pasauļu – iekšējās un ārējās – sastapšanās. Iekšējās cīņas rezultātā manā dvēselē atvērās kas līdzīgs bezdibenim un atklāja otru neaptveramu bezdibeni viņpus zvaigznēm. Es biju vienatnē ar To, kurš bija radījis mani un visu skaisto pasauli, gan mīlestību, gan ciešanas, gan arī kārdinājumus. Es vairs nemeklēju Viņu, es izjutu pilnīgu harmoniju starp Viņa garu un savējo. Ikdienā pierastā pasaules izjūta pazuda. Palika viena vienīga neaprobežota prieka ekstāze. Kā lai apraksta savu pārdzīvojumu? Tā bija kā himna, kad visas skaņas kā lielā orķestrī saplūst harmonijā, kur apklust viss liekais, izņemot sevišķās jūtas, kuras piepilda manu dvēseli. Nesatricināmā nakts klusēšanā dvesmoja cits klusums, vēl svinīgāks. Šai nakts tumsā es izjutu kādu Klātbūtni, kas kļuva jo skaidrāka tās neredzamības dēļ. Un es vairs nevarēju šaubīties par Viņa klātbūtni, jo es Viņu jutu tikpat skaidri kā pats sevi. Un, ja arī būtu atšķirība izjūtu pakāpē, tad tikai tādēļ, ka Viņa realitāti es izjutu spēcīgāk nekā savējo. Tajā mirklī manī piedzima mana augstākā ticība, mana patiesā Dieva ideja. No tā brīža, kad stāvēju it kā Parādību kalnā, es sajutu, ka mani apņem Mūžības spēks. Kopš tā brīža vairs nekad neesmu pārdzīvojis tādas sirds trīsas. Un, ja kādreiz esmu bijis aci pret aci ar Dievu, tad tas bija naktī, kad sapratu, ka esmu piedzimis no jauna, piedzimis garā.
/A. Meņs “Reliģijas pirmsākumi”/
Krista Grācija 