Pamošanās

Pirms rītausma aizgaiņā nakts miglu un smagā dūmaka pagaist aiz taviem aizvērtiem plakstiem, pirms redze novēršas no iekšējām valstībām, lai raidītu skatienu uz ārējiem tālumiem, – lai tava pamošanās sākas dziļi tevī.

Izravē šaubu ērkšķus, kas savijušies ap maigajiem mīlestības asniem. Nav iemesla izmisumam. Katrai problēmai tavā ziņā ir neskaitāmi risinājumi. Viss, kas pastāv, gaida tavu uzmanību. Un viss, kas tu vari būt, kavējas, līdz tu pamodīsies.

Tu dzīvo sapnī, kas piedzimst ik brīdi. Tavas domas atsauc brīnumus no nebūtības. Lai šī ir tava atmošanās.

Tu esi autoritāte un piesauc visu, kas ir svarīgs. Vienīgi tu dāvā nozīmi, skaistumu un mīlestību. Un kas gan ir pelnījis tavu mīlestību vairāk vai mazāk? Vai tad visas varavīksnes krāsas nenāk no viena un ta paša neredzamā avota? Skatoties ar mīlestības acīm, viss ir viens liels gobelēns, kas saausts ar skaistuma pavedieniem.

Mosties! Es esmu šeit kopā ar tevi. Kopā mēs spodrinājām tavas dvēseles spoguli, lai tu varētu just, ka es ar mīlestību noraugos tevī.

Tagad tu dedzīgi vēlies ieslēgt savas apziņas gaismu. Tavs prāts grib apskaut augstākas vīzijas, un tava sirds ilgojas padoties dziļākai mīlestībai.

Tagad vēro, kā es pārvēršu tevi pēc savas līdzības.

/Hadžārs Džibrāns “Pravieša atgriešanās””/

Mosties, mana Gaisma, mosties!

Mosties, mana Mīlestība, mosties!

Mosties, mana Harmonija, mosties!

:)